Trešdienas rītā, Cēsu pilsētas sporta skolas slēpošanas-biatlona nodaļas audzēkņi, bijušā trenera Dzintara Baloža vadībā, uzsāka savu ‘ceļojumu’. Visi satikāmies pie sporta skolas, aši salecām busiņā un uzsākām mūsu 13 stundu garo braucienu. Brauciens kopumā bija OK, ja nesakaita to, ka dažās vietās nedaudz nomaldījmies. Latvijai un Lietuvai izbraucm cauri mierīgi, bet Polijā braukšana bija interesantka! Tur, tāpat kā Cēss – neskaitāmi ceļu remonti] Iemācījāmies, ka pamājot ar roku citiem autovadītājiem, ir iespējams braukt kad un kur gribi! [Turpmāk paši arī izmantojām šo paņēmienu iebraucot mūsu pilsētiņā Konstancinā, mēs nevarējām atrast mūsu gala pieturu, tādēļ prasījām palīdzību vietējiem iedzīvotājiem.

Kuri laipni mums visu paskaidroja – poļu valodā. Kad beidzot bijām atraduši vietu kur mums jāsatiek poļu ģimenes, likās, ka atkal esam nepareizajā vietā. Neviens nebija ieradies mūs sagaidīt! Tā nu mums sanāca pagaidīt kādas 15 min., tad jau arī visi saradās! Man pirmā reakcija ieraugot poļu bērnus bija: „Ko, mums pie tiem sīkajiem jādzīvo? :D ” Tā nu bija sanācis, ka bērni, kuri mūs uzņem visi bija ~ 3 gadus jaunāki par mums! [Bet kad iepazinām poļu bērnus, sapratām, ka nav nemaz tik traki! ] Tad ģimenes mūs savāca un mēs katrs devāmies uz savām mājām. Tur mūs pabaroja, mēs iekārtojāmies un devāmies gulēt. Nākošajā rīta mēs devāmies uz skolu. Tālāk vairs sīkumos nestāstīšu – nedēļa pagāja ātri! Brauciens uz Varšavu, koncerts, sporta spēles, ūdens baloni, retro parāde, kajaki, pils, skola... Dienas bija piepildītas ar dažādām aktivitātēm un notikumiem! [Aizejot mājās, gandrīz katru vakaru uzreiz gāju gulēt, jo biju vienkārši pārgurusi] Pēdējā diena gan bija nedaudz brīvāka, to es pavadīju kopā ar savu poļu ģimeni. Viņi bija nolēmuši mani pārsteigt ar braucienu uz kartingu halli! [Pārsteigums bija izdevies!] Un pēc rīta aktivitātēm sekoja ģimenes tradicionālās svētdienas pusdienas. Vakarā visi devāmies uz to pašu viesnīcu, kur pirmajā dienā visi satikāmies, tikai šoreiz mēs atvadījāmies. Atkal, visi salecām busiņā un devāmies mājās - uz Latviju! J Atpakaļceļš bija interesantāks kā turpceļš! [Vienā vietā atkal nomaldījāmies] Pus vienos naktī centāmies ielauzties McDonaldā un apmēram 10 reizes stājāmies visādos benzīntankos, bet tāpat brauciens sanāca īsāks, nekā uz Poliju! Tas arī īsumā būtu viss par mūsu „ceļojumu”! Tagad tik’ jāgaida, kad mūsu poļu draugi ciemosies Latvijā !